PAR ŠOKOLĀDI

Un tā, tūkstošs gadu atpakaļ senatnē Olmekas iedzīvotāji, viena no vecākajām Mezoamerikas civilizācijām, kuri apdzīvoja tropisko mežu teritoriju dienvidos no Verakuzas, atklāja to saldo brīnumu, ko mēs mūsdienās saucam par šokolādi. To pierāda tāds, fakts, ka mūsdienu pētnieki rekonstruējot atrastās Olmeku vārdnīcas, uzdūrās vārdam „cacao”. Tādejādi atzīstot Olmekus, kā pirmo civilizāciju, kas atklāja kakao kokus un no tiem iegūstamos augļus izmantoja karsta, salda un tumīga dzēriena pagatavošanai.

Savukārt citi avoti vēsta, ka pirmie bija acteki un maiji, kas šokolādē atrada dzīvinošo spēku.

Lai arī kāds būtu vēsturnieku traktējums, mēs varam būt pateicīgi senajiem, attapīgajiem Amerikas pamatiedzīvotājiem, ka arī līdz mūsdienām ir nodzīvojis un atkļuvis saldi rūgtenais brīnums jeb Dievu dzēriens – šokolāde.

Indiāņi ticēja, ka šokolādi ēd paradīzē. Viņi uzskatīja, ka tas ir Dievu ēdiens. Kā arī valdīja uzskats, ka dievi ir dāvājuši cilvēkiem šokolādi kā svētību un tā ir avots zināšanām un gudrībai.

Indiāņi, dzīvojoši mūsdienu Meksikas teritorijā, augstu vērtēja kakao augļus. Tos izmantoja kā sava veida naudu. Acteku vadoņi saņēma tos kā nodevu no iekarotajām ciltīm. Par simts kakao pupām varēja nopirkt sev vienu vergu.

Acteku vadonis Montesuma bija tik pārliecināts par šokolādes noderīgumu, ka katru dienu izdzēra līdz pat 50! krūzītēm šī dzēriena.

Acteku karavīri dodoties pārgājienos, kad bija nepieciešams proviants, kas būtu barojošs un viegli pagatavojams, izvēlējās kā visatbilstošāko – šokolādi. Standarta „sausajā pārtikā” ietilpa presēts kakao pulvera gabals (mūsdienās tāds ir tabletes vai kuba formā), vienīgais, kas bija papildus nepieciešams – karsts ūdens, kurā šo gabalu izšķīdināt un iegūt karstu, barojošu dzērienu, kas aizstāja pat ēdienu.